为什么需要单例模式
有时候我们需要使用一个实用类A,这个类A专门提供一些公共功能供别人调用,而本身并不会处理业务逻辑。由于类A会被许多类乃至线程调用,假设我们的程序非常庞大,在运行的过程中,会访问这个类A100次,为了调用类A的方法,需要先创建A的对象,A a = new A()。这种方法在对A的访问量较少的情况下没问题,但是像我们这种情况,就会创建100个类A的实例,这100个实例是要占用内存的,从这种角度来说,就造成了大量不必要的开销。而单例模式,在整个程序生命周期中,只有一个实例,这样就不会造成不必要的内存消耗。
单例模式的设计
为了让整个生命周期内只有一个实例,我们可以这样做:
- public class Singleton {
- private static Singleton sSingleton;
- private Singleton() {
- }
- public static Singleton getInstance() {
- if (sSingleton == null) {
- sSingleton = new Singleton(); // line A
- }
- return sSingleton;
- }
- }
- public class Singleton {
- private static Singleton sSingleton;
- private Singleton() {
- }
- public static Singleton getInstance() {
- synchronized (Singleton.class) {
- if (mSingleton == null) {
- sSingleton = new Singleton();
- }
- return sSingleton;
- }
- }
- }
我们需要看一下上述代码,真的需要每次进入getInstance方法都要获得锁吗?其实不是的,整个Singleton类中,对mSingleton进行访问的地方分为两类:读和写,而且仅当mSingleton为null的时候才会写,mSingleton一旦创建完毕,后面就只剩下读操作了,再怎么高并发也没什么关系了,反正mSingleton已经是现成的,直接读就可以了,看如下采用double-check机制的改进代码:
上述代码近乎完美,可以满足几乎所有场合(采用反射和类加载器另当别论)。上述代码的好处在于:第一次创建实例的时候会同步所有线程,以后有线程再想获取Singleton的实例就不需要进行同步,直接返回实例即可。还有double-check的意义在于:假设现在有2个线程A和B同时进入了getInstance方法,线程A执行到line A行,线程B执行到line B行,由于B线程还没有初始化完毕,sSingleton还是null,于是线程A通过了sSingleton==null的判断,并且往下执行,碰巧,当线程A执行到line C的时候,线程B初始化完毕了,然后线程B返回,注意,如果没有double-check,这个时候线程A就执行到了line B,就会再次初始化
sSingleton,这个时候Singleton实际上被new了两次,已经不算完全意义上的单例了,而有了double-check,就会再进行一次为null的判断,由于B线程已经初始化了sSingleton,所以A线程就不会再次初始化sSingleton。
from:http://blog.csdn.net/singwhatiwanna/article/details/17056901
- public class Singleton {
- private volatile static Singleton sSingleton;
- private Singleton() {
- }
- public static Singleton getInstance() {
- if (sSingleton == null) { // line A
- synchronized (Singleton.class) { // line C
- if (sSingleton == null)
- sSingleton = new Singleton(); // line B
- }
- }
- return sSingleton;
- }
- }
from:http://blog.csdn.net/singwhatiwanna/article/details/17056901